Blogs ir slēgts. Esmu atgriezusies Latvijā ar visu savu sirdi, dvēseli un prātu. Latviete Latvijā.

Kad Latvija vēl nav mirusi

Valsts sākas ar cilvēku. Ar Tevi un mani. Kādu Tu veidosi ap sevi dzīvi, tāda būs Tava tuvējā apkārtne. Ja Tavs kaimiņš arī veidos dzīvi līdzīgi, jūs būsiet labi kaimiņi. Tavs bērns nesīs uz skolu ieaudzinātās vērtības, un arī viņa vide veidosies atbilstoši. Un pēc inerces to pārņems citi, pielāgos vājākie vai atspēlēs pretējie. Latvijas dzīve sākas ar Tevi!

Bet es satieku ik dienas sev apkārt cilvēkus, kuri gaida, lai kāds viņu vietā veido dzīvi labāku un smaidīgāku:

-       bibliotekāri, kura izliekas neredzam, ka blakus 10-gadīgi zēni datorā spēlē vardarbīgas spēles;

-       šoferi, kurš vicina pa logu kulakus un nebremzē, kad šķērsoju ielu;

-       dežuranti skolā, kura sargā savu sēžamvietu un rupji mani padzen;

-       skolotāju, kura neuzņemas atbildību par bērnu drošību pie trakojošas jūras;

-       meitas klases bērna mammu, kura zog vecāku e-pastus, lai izsūtītu sava darbadevēja reklāmas;

-       pastnieci, kura izdzen cilvēkus gaidīt rindā uz ielas, jo pasta nodaļa esot viņas darbavieta;

-       pārdevēju tirgū, kura atbild krieviski un nevēlas saprast latviski;

-       autobusa vadītāju, kurš vasaras tveicē neieslēdz gaisa kondicionētāju;

-       kaimiņu, kurš aiz sevis neaizver vārtus, jo neesot mājas īpašnieks;

-       velosipēdistu, kurš alus pudeli saplēš pret asfaltu un aizbrauc.

Esmu iemācījusies slikto aizmirst. Tāpēc šo rakstu turpināšu, lai tad, kad gribēsies kaukt dēļ mirušās Latvijas, es zinātu – kas to izdarījis.

Atpakaļ Latvijā

Tā nu tas ir - esmu atpakaļ Latvijā pēc četriem gadiem tālajā Amerikā. Kāpēc to saku tikai šodien? Jo pirmo reizi mēģināju izcept rupjmaizi ar Latvijā nopērkamiem miltiem.

Man tas bija liels izaicinājums, jo tā bija apsolītā dzimšanas dienas dāvana manai vislabākajai draudzenei Rutai - lai visa viņas māja smaržotu pēc īstas latvju rupjmaizes, lai galdā varētu pasniegt tikko ceptu maizi, lai pilna mute siekalu no domām vien par gardumu, kas pašas rokām mīcīts, raudzēts, lolots un cepts. Viņa to nekad savā dzīvē nebija darījusi! Man prieks par sagādāto pārsteigumu!

Bet es līdz šim nekad nebiju cepusi rupjmaizi Latvijā. Kāds bija rezultāts? Protams, garšīgs, bet pilnīgi citādāks nekā Klīvlandē. Tiešām biju izbrīnīta, cik atšķirīga var iznākt maize pēc tās pašas receptes! Mana mamma pēc nogaršošanas atzina, ka šī esot vislabākā, kādu viņa līdz šim ēdusi (ņemot vērā, ka viņa rupjmaizi vispār neēd, šis bija kompliments!).

Man jāatzīst, ka nāksies mācīties visu no jauna - jāmeklē atbilstoši milti, jāvēro, kā tie briest, un garša jāpanāk ar pareizo iesalu. Jā, parastais iesalu ekstrakts te vairs nederēs. Garša sanāca drīzāk kā pilngraudu maizei, un izskats - kā saldskābmaizei. Vienīgais, kas glāba no pilnīgas izgāšanās - žāvētie augļi. Ar tiem nekad nevar kļūdīties.

Nu, ko? Welcome back to Latvia! Sākam dzīvi atkal no jauna. Rupjmaizi te var, protams, nopirkt visos veikalos. Bet ne ar pašas rokām mīcītu, apmīļotu un labām domām pieburtu. Re, citas vērtības dzīvē ienākušas!

Pirmo reizi skaitīju balsis

Vakar pirmo reizi mūžā biju vēlēsanu iecirkņa komisijas darbiniece. Izrādās, darbs ļoti atbildīgs un smags: no 7 rītā līdz 22 naktī. Un tad vēl balsu skaitīšana. Un vēl protokolu rakstīšana. Un nakts vidū vēl mājās tikšana. Bet pieredze interesanta.

Naktī pēc pl.22 visa Klīvlandes iecirkņa komisija skaita biļetenus:
 A. Ķīsis, H. Mazzariņš, Z. Rīders, es un A. Rīdere

Vislabāk man patika iespēja satikt cilvēkus. Tā kā Klīvlandē dzīvoju tikai gadu, vēl arvien priecājos iepazīties ar jauniem latviešiem. Likās, ka daudzus jau pazīstu, bet izrādās, ka ir vēl vairāk, un vēl, un vēl.

Pēcpusdienā jau jutos krietni sagurusi, jo biju nolēmusi veidot reportāžu par referendumu Klīvlandē - intervēju, fotografēju, runājos un ļoti daudz klausījos. Trimdas ģimenēm tiešām sāpēja sirds par tik pazemojošu referendumu. Un viņi vēlējās izrunāties. Es biju labs mērķis tam, jo nesen iebraukusi no Latvijas. Varot atbildēt uz viņu jautājumiem. Man gan tā nelikās. Nekad neesmu jutusies atbildīga par to, kas notiek Latvijā. Vakar gan nācās uzklausīt dusmas un pārmetumus.

Naktī, kad pēc balsu saskaitīšanas un protokolu nosūtīšanas uz Latviju, beidzot tiku mājās, jutos tik iztukšota un nogurusi, ka nespēju pat pateikt - cik ļoti esmu nogurusi.

Bet ieraksts klīvlandiešu blogā kopā ar bildēm tomēr tapa:

http://klivlatbiedriba.blogspot.com/2012/02/tauta-balsosana-pret-krievu-valodu.html

Nepareizā latviete

Vai Tev ir kādreiz bijusi sajūta, ka esi nepareiza (-s) latviete (-is)? Man tāda parādās arvien biežāk, kopš esmu pārcēlusies dzīvot uz Klīvlandi. Līdz šim likās viss pareizi - runāju latviski, protu gatavot latviskus ēdienus, svinu latviešu svētkus, mīlu Latviju un izkopju latvisku gaumi attiecībā pret lietām. It kā pietiktu, lai justos laba latviete. Bet izrādās, tā it nemaz nav.

Arvien biežāk dzirdu šeit kādu, kas man aizrāda: "Latviski tā nesaka!", "Latviešu valodā pareizi jāsaka tā...", "Latvieši nekad tā nav darījuši!", "Latviešiem raksturīgi ir tā...". Kad man kā pieaugušam cilvēkam aizrāda pirmo reizi, izturos pret to ar sapratni un esmu gatava ieklausīties pretējā viedoklī. Kad aizrāda trešo vai piekto reizi, aizdomājos par to, vai es tiešām esmu pareizi mācīta bērnībā, un pārdomāju savu dzīvi. Pie desmitās reizes, ziniet, rodas jau mazvērtības komplekss - ak, vai, ar mani kaut kas tiešām nav kārtībā!

Kad šorīt kārtējo reizi saņēmu diezgan dusmīgu aizrādījumu no sev pilnīgi nepazīstama cilvēka par Endzelīna gramatikas neievērošanu un komunistu laikā mācītu pareizrakstības lietošanu, jutos patiesi sašutusi! Johaidī, kas notiek?! Latviešu valoda skolas laikā bija mans mīļākais mācību priekšmets. Kad studēju žurnālistiku, labprāt ļāvu valodniekiem rediģēt manus tekstus un ieklausījos viņu padomos. Esmu diezgan daudz strādājusi pie tā, lai runātu un rakstītu latviski pareizi. Reizēm pat liekas, ka man jau asinīs ir tā latviešu gramatika! Bet te pēkšņi izrādās, ka viss bijis nepareizi. Mana valodas sajūta ir nepareiza. Es pati esmu nepareiza. Un pat savu bērnu mācu nepareizi!

Nobeigumā citēšu fragmentu no šī rīta saņemtās vēstules. Vispirms mana vēstule, un tad atbildes vēstule.

Anita raksta Nilam:

Ups, tikko atvēru Jūsu lapu un pamanīju kļūdu - latviski pareizi ir Klīvlande (ar garo ī). Tāpat arī vārdā "kredītsabiedrība" ir garais burts ī. Ai, un arī vārds Ohaijo lokās citādi! 

Nil, vai drīkst Jums lūgt ierakstīt pareizi latviski: 

Klīvlandē; Klīvlandes Latviešu biedrība; Klīvlandes Latviešu kredītsabiedrība; Ohaijo Latviešu apvienība. 

Ceru, tas nesagādās grūtības! Mīļš paldies vēlreiz! Anita

Nils atbild Anitai:

Sveiks atkal, 

A) Par to Klīvlandi, es izlabošu, 

B) Pēc Endzelīna pareizrakstības, kreditsab. utt NAV ar garo “i”. Ar garo “I” raksta pēc komunistu laikā pieņemtās rakstības. 

C) Par Ohaio – es nomainīšu. Mans latv. spell check saka, ka to raksta bez “j”, bet es vēl izpētīšu vai Endzelīnam ir viedoklis par to. 

D) Zināšanai ja runā par “latviešu”, to raksta ar mazo burtu”. 

Pagaidām, Nils

Man gan ieteica nestrīdēties un neatbildēt, tomēr es nenoturējos un uzrakstīju šādu atbildi:

Nu, nav tāda komunistu laikā pieņemtā rakstība! Jau apnicis šeit visiem par to skaidrot. Tas ir izdomāts aizspriedums! Tāpat pēc Endzelīna gramatikas pamatiem tika mācīta latviešu valoda padomju skolās (starp citu, Endzelīns mira tikai 1961.gadā, dziļos padomju laikos). Bet valoda jau nestāv uz vietas, tā attīstās. Ir labi turēties pie tās saknēm, bet nevajag arī turēt acis ciet. Bet tā jau katra individuāla izvēle. Lai Jums izdodas! 

Anita 

p.s. Organizāciju nosaukumi rakstāmi ar lielo burtu, piem., Latviešu biedrība. Ja organizācijas nosaukumam pievieno vietvārdu, tad tas rakstāms ar lielo burtu un nākamais vārds paliek ar lielo burtu, piem., Klīvlandes Latviešu biedrība. Šajā gadījumā vārds "latviešu" nav domāts kā "nacionalitāte", bet gan organizācijas nosaukuma pirmais vārds.

Atkal kāds prot pazemot

Šodien saņēmu video linku par projektu, kurā neredzīgiem Liepājā tiks doti fotoaparāti, lai pēcāk ar viņu bildēm veidotu fotoizstādi. Sākumā sapriecājos, ka beidzot Liepājā atkal interesants projekts, bet tad sāku klausīties sižetu un man palika kauns. Vai tiešām kaut kas tāds notiek?

Tā ir ņirgāšanās par cilvēkiem, kuriem pasaules uztvere ir citāda - caur skaņu, smaržu, tausti! Nevajag par varītēm bāzties virsū ar redzīgiem cilvēkiem paredzētu aparātu! Viņi taču nekad neredzēs savas fotogrāfijas! Bet fotografēšanas māksla ir tieši tajā apslēpta - veidot mākslu, redzot! Vai tad vēlreiz speciāli jāuzsver, ka šie cilvēki ir citādi nekā mēs, redzīgie? Es saprotu, ja mobilie telefoni tiek pielāgoti un redzes invalīdi var tos saprast un lietot. Ja datori ir praktiski lietojami.

Šis projekts ir murgs! Esmu patiesi sašutusi!

http://www.liepajniekiem.lv/lat/tv-kurzeme/aktualie-sizeti/2012/01/10/neredzigie-iemuzinas-pasauli-fotografijas/#comments

Mana pirmā rupjmaize

Neticēju, ka tas kādreiz notiks. Bet šodien beidzot piepildījās mans sapnis - izcept pašai savu rupjmaizi! Īstu, smaržīgu, garšīgu, veselīgu...

Un viss sakrita - laiks un cilvēki, īstā skolotāja, pareizie milti un labākais ieraugs. Zinu, ka īstās prasmes vēl tikai priekšā, bet šis ir mans pats pirmais rupjmaizes kukulītis!

Daudz laimes dzimšanas dienā, Latvija!