Tā nu tas ir - esmu atpakaļ Latvijā pēc četriem gadiem tālajā Amerikā. Kāpēc to saku tikai šodien? Jo pirmo reizi mēģināju izcept rupjmaizi ar Latvijā nopērkamiem miltiem.
Man tas bija liels izaicinājums, jo tā bija apsolītā dzimšanas dienas dāvana manai vislabākajai draudzenei Rutai - lai visa viņas māja smaržotu pēc īstas latvju rupjmaizes, lai galdā varētu pasniegt tikko ceptu maizi, lai pilna mute siekalu no domām vien par gardumu, kas pašas rokām mīcīts, raudzēts, lolots un cepts. Viņa to nekad savā dzīvē nebija darījusi! Man prieks par sagādāto pārsteigumu!
Bet es līdz šim nekad nebiju cepusi rupjmaizi Latvijā. Kāds bija rezultāts? Protams, garšīgs, bet pilnīgi citādāks nekā Klīvlandē. Tiešām biju izbrīnīta, cik atšķirīga var iznākt maize pēc tās pašas receptes! Mana mamma pēc nogaršošanas atzina, ka šī esot vislabākā, kādu viņa līdz šim ēdusi (ņemot vērā, ka viņa rupjmaizi vispār neēd, šis bija kompliments!).
Man jāatzīst, ka nāksies mācīties visu no jauna - jāmeklē atbilstoši milti, jāvēro, kā tie briest, un garša jāpanāk ar pareizo iesalu. Jā, parastais iesalu ekstrakts te vairs nederēs. Garša sanāca drīzāk kā pilngraudu maizei, un izskats - kā saldskābmaizei. Vienīgais, kas glāba no pilnīgas izgāšanās - žāvētie augļi. Ar tiem nekad nevar kļūdīties.
Nu, ko? Welcome back to Latvia! Sākam dzīvi atkal no jauna. Rupjmaizi te var, protams, nopirkt visos veikalos. Bet ne ar pašas rokām mīcītu, apmīļotu un labām domām pieburtu. Re, citas vērtības dzīvē ienākušas!
