Kad Latvija vēl nav mirusi

Valsts sākas ar cilvēku. Ar Tevi un mani. Kādu Tu veidosi ap sevi dzīvi, tāda būs Tava tuvējā apkārtne. Ja Tavs kaimiņš arī veidos dzīvi līdzīgi, jūs būsiet labi kaimiņi. Tavs bērns nesīs uz skolu ieaudzinātās vērtības, un arī viņa vide veidosies atbilstoši. Un pēc inerces to pārņems citi, pielāgos vājākie vai atspēlēs pretējie. Latvijas dzīve sākas ar Tevi!

Bet es satieku ik dienas sev apkārt cilvēkus, kuri gaida, lai kāds viņu vietā veido dzīvi labāku un smaidīgāku:

-       bibliotekāri, kura izliekas neredzam, ka blakus 10-gadīgi zēni datorā spēlē vardarbīgas spēles;

-       šoferi, kurš vicina pa logu kulakus un nebremzē, kad šķērsoju ielu;

-       dežuranti skolā, kura sargā savu sēžamvietu un rupji mani padzen;

-       skolotāju, kura neuzņemas atbildību par bērnu drošību pie trakojošas jūras;

-       meitas klases bērna mammu, kura zog vecāku e-pastus, lai izsūtītu sava darbadevēja reklāmas;

-       pastnieci, kura izdzen cilvēkus gaidīt rindā uz ielas, jo pasta nodaļa esot viņas darbavieta;

-       pārdevēju tirgū, kura atbild krieviski un nevēlas saprast latviski;

-       autobusa vadītāju, kurš vasaras tveicē neieslēdz gaisa kondicionētāju;

-       kaimiņu, kurš aiz sevis neaizver vārtus, jo neesot mājas īpašnieks;

-       velosipēdistu, kurš alus pudeli saplēš pret asfaltu un aizbrauc.

Esmu iemācījusies slikto aizmirst. Tāpēc šo rakstu turpināšu, lai tad, kad gribēsies kaukt dēļ mirušās Latvijas, es zinātu – kas to izdarījis.